Kad sava ciemata ielas jau ir izbraukātas ar velo, un šķiet ka tās paliek par šauru, ir laiks meklēt jaunus piedzīvojumus… Pēkšņa ideja par braucienu uz Siguldu ar velosipēdu, izaicinājums uzmīt Turaidas kalnā un vēlme meklēt piedzīvojumus.
Tā 2011. Gadā aizsākas mūsu “velo azarts”. Sākām ar nelielām distancēm – vienas dienas braucieniem uz Siguldu, brauciens ap Pļaviņu un Ķeguma HES, pedāļu mīšana līdz Likteņdārzam un ceļa posma Jumprava-Rīga iepazīšana no cita skata punkta. Taču pagājušajā gadā sapratām, ka arī ar to mums ir par maz, un devām sev izaicinājumu Majori-Kolka-Ventspils… To mēs varam saukt par mūsu pirmo, lielo velo “tripu”. Ceļš nebūt nebija viegls, gadījās arī pa kādai caurai kamerai. Esot ceļā , mūsu piedzīvojumu garu, vairoja tas, ka dažādas apskates vietas, tūrisma objekti un “noslēpumi” bija redzami tikai caur kokiem! Lūk, arī atbilde uz biežāk uzdoto jautājumu:”Kāpēc tieši TheCaurKokiem?” Lai kur arī mēs dotos, vienmēr ceļš ved caur kokiem!
Neoficiāli mēs sevi dēvējam par velo apvienību, tomēr esam 2 jaunas, pašpārliecinātas un avantūru meklējošas velo “biedrenes”. Tā kā nosaukums bija kabatā, atlika plānot nākamo velo maršrutu. Ideja nobraukt maršrutu Ventspils-Liepāja rosināja veidot maršrutu tieši Lietuvas virzienā. Izdzirdot par Lietuvu, pirmais, kas nāk prātā, protams, Kuršu kāpa! Tad nu mūsu galamērķis bija skaidrs- Nida! Meklējot avantūras, nolēmām ar mājupceļa maršrutu improvizēt.
Tā 17. augusta agrā rītā, ar sapakotām ceļa somām uz velosipēdiem, devāmies ceļā uz Tukumu, kur sakās”TheCaurKokiem 2015″ piedzīvojums. Pirmās dienas plāns bija skaidrs – sasniegt Ventspili. Ceļš jau bija zināms, un veiksmīgi nonākušas galā atradām piemērotu vietu naktsmītnei jūras krastā. Nākamajā dienā minām pedāļus līdz pat Liepājai, tālāk uz kūrorta pilsētu Palangu, kur pavadījām 2 lieliskas brīvdienas. Uzkrājušas jaunus spēkus, devāmies uz Kuršu kāpu, kas ir kā velo braucēju paradīze – velo ceļš, kas ved caur visu Kuršu kāpu.
Veiksmīgi sasniedzām Nidu, kur nākamajā rītā mūs sagaidīja pārsteigums – Elīnas velosipēdam caura riepa! Tā kā velo tūristi ir ļoti izpalīdzīgi, ilgi nebija jāmeklē pēc palīdzības. Puiši no Vācijas paši pieteicās nomainīt cauro kameru. Galamērķis bija sasniegts, un nu bija laiks pētīt Lietuvas karti un meklēt interesantāko mājupceļu.
Lai Kuršu kāpa būtu izpētīta no viena gala līdz otram, septītajā dienā, nolēmām apskatīt delfināriju. Nokļuvušas pie delfinārija, uzjautrinājāmies par delfīnu šova apmeklētājiem, kuri tiks pie biļetēm pirmajās rindās. Bet karma ir atriebīga un jau pēc dažām minūtēm, saņemot biļetes, sākam skaļi smieties – jo tieši mums bija lemts kļūt par “VIP” skatītājiem pirmajā rindā! Beidzoties delfīnu šovam bijām līdz ādai slapjas, delfīnu radīto šļakatu dēļ. Vēl viens piedzīvojums kabatā, un nu devāmies atpakaļ uz Klaipēdu, kur nācās pavadīt stundu lielveikalā, lai sarūpētu vakariņas un uzlādētu mobilos telefonus, kas šajā braucienā bija liels apgrūtinājums.
Devāmies pretim nezināmajam, jo dienas galamērķis un naktsmītnes vieta nebija skaidra. Zinājām vien to, ka mīsim pedāļus līdz pat tumsai. Meklējot īsāko mājupceļu, nācās pievarēt arī 27km garu ceļa posmu pa automaģistrāli, kas kā vēlāk izrādījās nemaz nav atļauts. Ja mūsu ceļš būtu krustojies ar policiju, mūsu velo piedzīvojums būtu beidzies tur pat uz vietas( ar velo konfiskāciju un 200€ naudas sodu)!
Cīnoties ar pretvēju un Lietuvas reljefu, nonācām omulīgā kempingā, ~ 50km no Klaipēdas, Plungè. Kā jau vēlā svētdienas vakarā – neviena tūrista un viss kempings piederēja mums. “Labas rītas, Margaritas!” ar šādu uzrunu mūs sagaidīja viesmīlīgā kempinga pavāre, kas bija sagatavojusi burvīgas brokastis. Šīs dienas galamērķis bija nosprausta – tikt līdz Žagarei, kas atrodas 7km no Latvijas robežas. Nu varējām doties tālāk.
Tuvojoties Latvijai ceļš nebūt nekļuva vieglāks – gaisa temperatūra +28, pretvējš un joprojām kalni un lejas. Brauciena laikā kārtējais pārsteigums. Mazā ciematiņā mūsu iecerēto ceļu bloķējis kravas vilciens, kas nezināmu iemeslu dēļ apstājies. Pēc 15min gaidīšanas un kartes izpētes, sapratām, ka ir jāmeklē risinājums. Sekojot vietējo iedzīvotāju paraugam, devāmies pa mazu taciņu, kas veda gar sliedēm. Ar velo uz pleciem apgājām vilcienu, šķērsojot sliedes, un problēma atrisināta! Atlikušais ceļš bija samērā mierīgs, atlika vien mīt pedāļus. Līdz ar krēslas iestāšanos un nobrauktiem 143km sasniedzām iecerēto dienas mērķi – Žagari. Vietējā veikalā uzzinājām, ka kempinga šeit neesot, tādēļ meklējām alternatīvu. Labiekārtota pludmale ezera krastā nu kļuva par mūsu naktsmītni. Nakti Žagarē saucam par vienu no baisākajām, jo nakts laikā nepameta sajūta, ka kāds apkārt okšķerē.
Tomēr pavadot negulētu nakti un sagaidot rītu, konstatējām, ka velosipēdi joprojām vietā!Rīta pelde ezerā, pašu gatavotas brokastis un “Welcome back, Latvia”! Vienīgais ceļa posms 7 km garumā, kuru nācās šķērsot pa zemes ceļu, mūs sagaidīja uzreiz, kad šķērsojām Lietuvas – Latvijas robežu. Un pēc brīža jau nākamais sarežģījums – šoreiz ar Kristīnes velosipēdu. Smagās somas lika par sevi manīt un aizmugurējais velo rats “skaistā astotniekā”. Līdz Jelgavai vien 35km, Kristīnes velosipēdam tiek atvienotas aizmugurējās bremzes un varam turpināt ceļu. Pēdējie kilometri vienmēr ir tie grūtākiem, bet neskatoties uz visu esam galapunktā – Jelgavas stacijā.
Nonākušas Rīgā pārsēdāmies vilcienā uz Jumpravu un nu jau esam tur, kur sākām pirms 9 dienām, agrā rīta stundā, savu velo tripu. Tas bija mūsu vasaras spilgtākais, lieliskākais un gaidītākais notikums. 7 dienās pievarēti ~ 789km. Avantūras, jauda, smiekli un asaras, prieki un bēdas, bailes un saviļņojums, nogurums un dzīvesprieks, mīlestība pret pedāļu mīšanu- tas ir šī velo “tripa” īss raksturojums! Un neticēsiet, ienākot mājās, saprotot ka šis brauciens ir noslēdzies, esam gatavas kāpt uz velo un mīties atkal! Milzīgs PALDIES JUMS – draugi, ģimenes, mammas, tēti, kaimiņi un visi, kas mums ticēja, atbalstīja un turēja īkšķus un uzmundrināja! Tas viss ir tikai sākums! (Latvija-Lietuva-Latvija 17.08.15-25.08.15 #TheCaurKokiem)
Informāciju sagatavoja Elīna Lesničenoka un Kristīne Vilciņa